Anatomijas stunda muzejā

 Kā tapa viens no trim lielākajiem medicīnas vēstures muzejiem pasaulē?
Ideja par specializētu medicīnas muzeju izcilajam latviešu ārstam, neirologam un onkologam Paulam Stradiņam radās vienā no viņa daudzajiem ceļojumiem, ko laikabiedri apraksta kā “18 stundu smagu auļošanu” pa slimnīcām, izstādēm un citiem ievērības cienīgiem objektiem. Iedvesmas avots tam bija skotu ķirurga Džona Hantera  kolekcija Britu muzejā. Taču bija arī praktiski iemesli.

Kolekcijas aizsākumi
2. pilsētas slimnīcā (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) medicīnas studentiem bija radies nelāgs paradums — starpbrīžos tie uz gaiteņu paneļiem atstāja savus izsmēķus. Lai to izskaustu, profesors Stradiņš gaiteņos izvietoja mediķu portretus un ainas no seno laiku medicīnas. Šie eksponāti kļuva par muzeja kolekcijas aizsākumu, kas jau 30. gadu beigās aizņēma visus slimnīcas “bēniņus, pagrabus un vienu lielu baraku”.

Pirmā ekspozīcija
Pirmā pastāvīgā ekspozīcija izveidota 1945. gadā bijušajā vācu karavīru atutošanas darbnīcā. Taču par oficiālo muzeja sākumpunktu uzskata 1957. gadu, kad Stradiņš neilgi pirms nāves savu kolekciju uzdāvināja valstij. Tā uz viena cilvēka privātas kolekcijas bāzes, turklāt laikā, kad kolekcionēšana tika nosodīta kā buržuāziska dzīvesstila iezīme, tapa pirmais medicīnai un veselībai veltītais muzejs visā tālaika Padomju Savienības teritorijā.

Muzejs pēc Stradiņa
Pirmos apmeklētājus muzejs uzņēma 1961. gada 20. jūlijā jau tagadējās telpās Antonijas ielā. Muzeja atklāšanas brīdī tajā bija 12 300 dažādu priekšmetu un vairāk nekā 9000 senu grāmatu. Nozīmīgu ekspozīcijas daļu veidoja arī latviešu farmaceita Dāvja Blūmentāla, profesora Jāņa Maizītes un Rīgas un Kurzemes farmaceitu biedrību kolekcijas. Vēlāk tā kļuva par pamatu Farmācijas muzejam, kas apmeklētājiem tika atvērts 1987. gadā. Farmācijas muzejā tobrīd darbojās arī pilnvērtīga aptieka un augu tēju degustācijas telpa.

Unikāli jaunieguvumi
Padomju laikā muzejs pieredzēja gan darbinieku represijas, gan pagrīdes darbību, gan militarizāciju un spēcīgu ideoloģijas ietekmi ekspozīciju veidošanā. Arī daudzus gadus pēc profesora Stradiņa nāves viņa vārds un reputācija turpināja piesaistīt jaunus dāvinājumus muzeja kolekcijai un bija aizsegs ne vienam vien muzeja darbiniekam, kurš savu radurakstu dēļ bija kritis režīma nežēlastībā. Starp vērtīgiem kolekcijas papildinājumiem bija gan mākslīgās asinsrites ierīce, gan Drēzdenē ražotais “stikla cilvēks”, Nobela prēmijas laureāta Iļjas Mečņikova mati, slavenu padomju kosmonautu aprīkojums un pat sanitārās izglītības plakāti no Ķīnas Tautas Republikas.

Jaunā veidola priekšā
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās būtiska muzeja darbības pārdefinēšana un iekļaušanās rietumu muzejniecības kopienā. Nozīmīgas pārmaiņas muzejs piedzīvo arī tagad, tāpēc ikviens apmeklētājs var kļūt par šīs transformācijas liecinieku.

Muzeju kopš tā pirmsākumiem
vadījuši seši direktori:
1957–1960 — Oļģerts Krūmiņš
1961–1972 — Herta Hanzena
1972–1989 — Marija Ļebedkova
1989–2005 — Kārlis Arons
2005–2020 — Edīte Bērziņa
No 2020 — Kaspars Vanags

Muzeja mājvieta — ēka Antonijas ielā 1, Rīgā — būvēta kā krāšņs ģimenes savrupnams. Taču vēl pirms Otrā pasaules kara nama saimnieks Rodrigo Vilhelms  Elsens to izīrējis Lietuvas un Beļģijas vēstniecībai.

Padomju vara ēku nacionalizēja, un uzreiz pēc kara tajā atradās Latvijas Komjaunatnes Centrālkomiteja. Latviešu strēlnieks un ievērojams Padomju Latvijas funkcionārs, vēlāk Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš panāca ēkas nodošanu muzejam, un kopš tā laika ēkas četrus stāvus un pagrabu aizņem muzeja kolekcija.

Eklektisma stila nams celts 1879. gadā pēc ievērojamā 19. gadsimta arhitekta Heinriha Kārļa Šēla projekta. Šēls ir autors vairāk nekā 40 ēkām Rīgas vēsturiskajā centrā un ārpus tā.

Arī Farmācijas muzejs Vecrīgā, Riharda Vāgnera ielā 13, atrodas kādreizējā dzīvojamā namā. Ēka celta 18. gadsimta vidū un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 19. gadsimtā te mitinājies kariešu meistars, kas namu apdarinājis ar rokoko stila portālu un durvju komplektu. Padomju laikā ēkā bijuši komunālie dzīvokļi, taču kopš 80. gadu beigām tajā atrodas alķīmiķa laboratorija, dziednieces namiņš un melnā pirts, bet iekšpagalmā zaļo ārstniecības augu dārzs.

Izcili atklājumi, sava laika tradīcijas un pārliecības, spilgtas personības — muzeja ekspozīcijas izstāsta medicīnas attīstības stāstu no dažādām un vienlīdz nozīmīgām perspektīvām.

Par akmens laikmeta dziednieku prasmēm veikt sarežģītas ķirurģiskas manipulācijas liecina trepanētie galvaskausi. Savukārt Ziemeļkaukāza arheoloģiskajos izrakumos atrastie alānu (osetīnu) deformētie galvaskausi liek aizdomāties par tik daudzveidīgo un mainīgo cilvēka skaistuma izpratni.

Unikālā Sibīrijas ņencu šamaņa Numindas rituālo priekšmetu kolekcija ļauj iepazīt šo seno un joprojām dzīvo tradīciju. Līdzās tai aplūkojamas arī latviešu tautas medicīnas interesantākās izpausmes.

Mēra skartas mājas, kājas amputācijas un sodu izpildes ainas sagaida apmeklētājus vienā no populārākajām muzeja ekspozīcijas daļām — viduslaiku pilsētā. Raganu prāvas, alķīmiķi, dzīvsudraba tvaika vannas un pat slīkoņu atdzīvināšana ar nikotīna klizmām atrodamas muzeja seno un vērtīgo grāmatu ilustrācijās.

19. gadsimta medicīnas profesionalizāciju un zinātnes izrāvienus demonstrē gan dažādi instrumenti un aparāti, gan personības. Muzeja īpašs lepnums ir mikrobiologa un Nobela prēmijas laureāta Iļjas Mečņikova priekšmetu kolekcija. Taču zinātnes attīstībā nozīme ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, visbiežāk gan tikai eksperimentu objektu lomā. Padomju ārsta Demihova transplantācijas eksperimenta rezultāts — “divgalvainais suns” — ir tapis tieši pēc muzeja pasūtījuma.

Zobārstniecības krēslu kolekcija ļaus iztēloties sevi pagātnes stomatoloģisko pacientu lomā, bet kosmosa kolekcija iedvesmos iepazīt dzīvi bezsvara stāvoklī.

Savukārt Farmācijas muzeja ekspozīcija iepazīstina ar tik daudzveidīgo medikamentu un ārstniecības līdzekļu pasauli. Te atrodama gan viduslaiku alķīmiķa laboratorija, gan tautas dziednieces namiņš un melnā dūmu pirts, gan autentiska 20.–30. gadu Latvijas Universitātes aptieka. Fokusējoties uz farmācijas vēsturi Latvijā, kolekcija aplūko visus tās attīstības aspektus: aptieku veidošanos, farmaceitiskās izglītības attīstību, pagātnes zinātniskās biedrības un to darbības virzienus, kā arī mūsdienu zinātni. Savukārt izgaismoto vitrāžu ieskautā muzeja iekšpagalmā apmeklētājus gaida ārstniecības augu dārzs.

Muzeja ekspozīcijas un to pārmaiņas laika gaitā atspoguļo gan dažādu laikmetu un ideoloģiju, gan atsevišķu personību ietekmi. Garajā un pretrunu caurstrāvotajā muzeja ekspozīciju vēsturē var izšķirt vairākus posmus.

Stradiņa sākotnējā kolekcija
Ideja par medicīnai veltītu muzeju ir aptuveni 40 gadus vecāka par pašu muzeju. Pēc laikabiedru atziņām, savu kolekciju ārsts Pauls Stradiņš veidojis impulsīvi un pēc personiskiem, nevis muzejnieciskiem apsvērumiem, tādēļ viņa kolekcijā nokļuvuši gan priekšmeti ar vispāratzītu vērtību, gan apšaubāmas kvalitātes mākslas darbi. Saņemot Stradiņa kolekciju dāvanā, muzeja pirmā komanda sāka tās revidēšanu un sakārtošanu, taču Stradiņš — būdams tik ietekmīga figūra Latvijas medicīnā kopumā — turpināja spēcīgi ietekmēt muzeja koncepciju un ekspozīciju arī pēc savas nāves.

Pirmie darbības gadi
No muzeja dibināšanas 1957. gada 17. oktobrī līdz tā atvēršanai apmeklētājiem 1961. gada 20. jūlijā pagāja gandrīz četri gadi, kurus piepildīja gan saimnieciskas rūpes — telpu atbrīvošana un remonts —, gan konceptuāli lēmumi — kā un no kādiem priekšmetiem veidot jaunā muzeja ekspozīciju? Šajos gados kolekcija tika būtiski papildināta — liela loma te bija LPSR Veselības ministrijas vēstulei visu rajonu veselības aizsardzības nodaļu vadītājiem, galvenajiem ārstiem un citām veselības iestādēm, aicinot nodot muzejam nolietotus instrumentus, slimnīcu vēstures aprakstus un dokumentus, kā arī ārstu darbības aprakstus un atmiņas.

Padomju laiks
Sākotnēji muzeja ekspozīcija bija iecerēta kā hronoloģisks Baltijas un Latvijas medicīnas vēstures izklāsts. Taču padomju ideoloģija tajā ieviesa būtiskas korekcijas, pārceļot uzsvaru uz visas padomju medicīnas sasniegumiem un kritiski atainojot privāto medicīnu, tautas medicīnu un pirmspadomju posmu kopumā. Arī muzeja interjers piedzīvoja sovjetizāciju — daži šī procesa elementi, piemēram, pseidovitrāžas, kas ataino asinsrites sistēmas darbību, tajā atrodami joprojām.

20. gadsimta 70. gados norisinājās vērienīga muzeja rekonstrukcija. Līdzās citām pārmaiņām tika nojaukta un pārveidota arī sākotnējā viduslaiku pilsētas diorāma. Diorāmas — miniatūras vai pilna izmēra vēstures ainu rekonstrukcijas — ir viens no būtiskākajiem veidiem, kā 20. gadsimta muzeji apmeklētājiem stāstīja par senākajiem vēstures posmiem, par kuriem saglabājies maz materiālu liecību. Arī muzejā tām ir liela loma, taču to nozīmība kopējā ekspozīcijā laika gaitā, mainoties priekšstatiem par muzeju funkciju, ir mazinājusies.

Atmoda un neatkarības atgūšana
Līdz ar padomju varas sabrukumu tika demontētas arī tās spilgtākās izpausmes muzeja ekspozīcijā. Padomju medicīnas nodaļa tika likvidēta pilnībā, arī citas ar padomju medicīnu saistītās ekspozīcijas daļas tika pārskatītas un atspoguļotas kritiskā gaismā. Fokusam pārceļoties no padomiskā uz nacionālo, Aizvēstures un tautas medicīnas nodaļa tika pārveidota par Etnomedicīnas nodaļu. Šajā posmā palielinājās oriģinālo priekšmetu īpatsvars ekspozīcijā, un tie aizstāja daļu diorāmu, kas tika iznīcinātas.

Mūsdienas
Muzeja atklāšanas brīdī 1961. gadā tā krājumā bija 12 300 priekšmetu. Patlaban to skaits palielinājies līdz 200 000 vienībām. Tikai aptuveni 7% no krājuma ir pieejami muzeja apmeklētājiem, taču vienlaikus gan muzeja ekspozīcija, gan priekšmetu apraksti, gan ēkas interjers ir ceļojums muzeja vēsturē, atspoguļojot tā dažādos posmus, ideoloģiskos uzsvarus, kā arī dažādu direktoru priekšstatus par svarīgo un skaisto.

Kopš muzeja dibināšanas ir būtiski mainījušies arī sabiedrības priekšstati par muzeju funkciju un uzdevumiem, tāpēc tagad muzejs aizsāk vienu no savām lielākajām transformācijām tā līdzšinējā vēsturē. Tā ietver gan misijas, koncepcijas un visas ekspozīcijas pārdefinēšanu, gan arī nepieredzētu atvērtību komunikācijā ar publiku. Ienākot muzejā, apmeklētājiem ir iespējams iepazīt ne tikai medicīnas zinātnes un tehnoloģiju, bet arī paša muzeja pārmaiņu stāstu.

Tweets by MVM_LV